Uloff na latyšskom

[egils]

   Es nezinu, vai tas ir normāli, pēc veikalā saņemta čeka varēt iegooglēt kasieres Tvitera kontu -- "minkamjaumjau".

   miesnieku ielā atrasta bīskapa alberta tualete - holy shit!

   (vakar)dienas citāts par kaulēšanos Indijā
   "Tomēr labāk nekaulēties vietās, kur spaidīgu apstākļu dēļ cena nolaista zem pašizmaksas. Ziemeļindijā pie dažu veikalu durvīm uzraksti vēstī, ka Izraēlas pilsoņiem ieeja aizliegta - tas nav reliģisku motīvu dēļ, viņi vienkārši pārāk daudz kaulējoties."

   Par cielavām
   Aizbraucu ciemos pie brālēna. Viņš ar tekstu "kas tad tas tāds?" izvilka no mašīnas priekšas saplacinātu putnu. Pēc tam centās man pierādīt, ka tā esot kaut kāda dzeltenvēdera cielava nevis zvirbulis. Es pa to laiku nodomāju "ak tad redz kur tas putns palika".
   Vispār visi putni kā putni, bet cielavas uz ceļa uzvedas kā kaut kādi kretīni - izskrien zem riteņiem vai arī sēž ceļa vidū līdz pēdējam brīdim.
   Un vēl es piektdien dabā redzēju kādēļ tiek sabraukti kaķi. Braucu vakarā ar riteni mājās, jau patumšs, priekšējais lukturītis ieslēgts, redzu kā viens plankumains kaķis nesas cauri zālei tieši zem riteņiem, piebremzēju, šis izskrien uz celiņa, nonāk lukturīša gaismā, apstājas, sastingst un kādu sekundi blisinās tieši lukturītī, tad aizskrien tālāk.

   Vakar anesteziologs pēc grūtas nakts stāstīja, kā pie viņiem slimnīcā ir – "љai pusē palātās mums ir spice girls, bet tai – spice boys". Nupat ieveda divus jauniņos ļoti smagā stāvoklī, nav ne jausmas, vai viņi izvilks. Protams, vienmēr dara visu, kas iespējams, taču reizēm neko daudz nevar darīt. Dažreiz viņiem nākas pat diezgan brutāli ņemt pie dziesmas aiz durvīm līgojošos līdzjutējus, lai uzzinātu, ko tieši reanimācijā ievestais ir lietojis, jo ārstiem jāzina pilnīgi precīzi, kas izraisījis tādas sekas, lai varētu precīzi ārstēt, uz dullo nevar, vispārīgi nevar. Var to, protams, tīri tehniski uzzināt, veicot spektroskopiju un kā tur, taču tas viss prasa laiku, kura nav. Vismaz dažreiz ārstiem pasaka, kas ir lietots, dažreiz pat parāda un iedod.
   Problēma ir tā, ka tās vairs nav nekādas dabīgās zālītes kā kādreiz, bet vienkārši kaut kas apsmidzināts. Ar jebko. Viņi esot pārbaudījuši, ka sastāvā ir bijusi pat žurku inde.
   Tas, vai pēc atgriešanās garšvielu cienītājs būs dārzenis vai nē, katrs ir individuāls gadījums. Esot pat sastapts kadrs, kurš bijis pie viņiem trīsreiz vienā nedēļā – kā pēc grafika pirmdien, trešdien un piektdien. Runājuši, ka bez maz vai vērts ņemt mietu, ja jau.
  
   ir tādi vakari, kad grūtāk kā citreiz nevērtēt cilvēkus pēc tautības.
   eju uz rimi. pretī nāk Latvietis. "meitenīt, tev nav 30 centi? nav, ja? a krūšturis tev ir?"
iznāku no rimi. pakaļ skrien Skandināvs. "lady, lady, you forgot your card!"
pēc minūtes nomaucos uz ielas, sasitu vīna pudeli. Krievu meitene palīdz piecelties un uzstāj, ka palīdzēs savākt maisiņu ar lauskām.
   tas viss- minūšu septiņu laikā.

   Mana pasniedzēja, vāciete, kura šeit dzīvo jau vairāk kā 30 gadus, man lika padomāt.
Visu šo gadu laikā viņa tā arī nav pieradusi pie tā, ka te viss notiek sarežģīti.
Vietējie jau no sākuma esot saukājuši viņu par kantaino galvu, bet viņai nekad nav licies, ka tās haotiskās galvas ir ar kaut ko labākas.
Redz, man ir tieši tikpat kantaina galva un neizpratne par to, kāpēc vienkāršas un viegli sakārtojamas lietas ir jāuztur nebeidzamā haosa un problemātiskuma stāvoklī.
Un laikam jau ir maz cerību, ka tas mainīsies :D

   Arbeit macht frei
Fizmati piedāvā darba nometni. Es labāk noskriešu 40 apļus Biķernieku trasē pa to laiku. bet fiziku lasīšu pa vidam.

   Mīļā Dienasgrāmata, šodien ar Marcjinu runājam, ka varētu sākt taisīt karpačo no fetusiem.
Ja līdz šim man vēl bija izredzes nenonākt ellē, tad tagad tās ir zudušas...

   Valsts valodas centrs sasniedz jaunas idiotisma virsotnes
   Valsts valodas centrs pēc sūdzības saņemšanas ierosinājis administratīvā pārkāpuma lietu par iespējamu Valsts valodas likuma pārkāpumu, kad, sagaidot ukraiņu delegāciju, Salaspilī pie bibliotēkas bija izkārts sveiciens ukraiņu valodā.
   Birokrātijas mīnuss - ka viņu var pielietot jebkurš.

   Netālu no Doņeckas, turpat zem Ilovaiskas, ir vieta ar nosaukumu Dzerkalne. Man no sākuma šķita, ka bībīsī par mani ņirgājas vai ka man rēgojas, ka militārā darbība notiek netālu no vietas ar tik latvisku nosaukumu. Bet nu, kirilicā ДЗЕРКАЛЬНЕ vairs neizskatās tā. 

    Vakardiena jauniešiem pagāja absinta nakti dziedējot ar slinkumu. 16-bitu volejbols, bokss, tad mazliet Monopola un gulšņāšana. Prātīgākie izlēma, ka pietiks un devās pie miera, kamēr viens drosminieks tepat istabā turpināja vienatnē līdz pat rītam lūkoties viskija pudelē, ik pa laikam aizvelkoties uzpīpēt vai pamīzt pa logu (neprasiet). Modāmies no viņa atklāsmēm iz sērijas pizģec-esmu-tādā-pālī-pizģec. Jāāā, Cēsis.

    Malkojot tēju un graužot sviestmaizes pēc bradājuma kādā poļu bradātāja miteklī, parunājos arī ar viņa draugiem. Viens no tiem strādā par jumta pārsegumu konstruktoru, lai gan pēc izglītības ir ekonomists,ne inženieris. Parunājāmies par arhitektūru, sarunā kaut kā pieminēju autoostu, no kuras devos no Poznaņas uz Varšavu. Cilvēks ar ko runāju teica, ka licis daļu no jumta konstrukcijām. Kas šogad esot sabrukušas, jo ūdens trubas virs piekaramajiem griestiem esot bijušas cauras. Nobruka gandrīz 1000 kvadrātmetru piekaramo griestu ar visām stalažām, trubām un elektrības vadiem. Laimīgas sakritības dēļ tas esot noticis naktī, kad iekšā neesot bijuši cilvēki (izņemot autoostas apsargus,kā redams video youtube, meklējot 'poznan city center dach'). Cilvēks vēsā mierā teica, ka šodien saņēmis jaunu darba piedāvājumu saistībā ar jumtu konstruēšanu kaut kur Turcijā un labprāt gribot veikt to darbu. Un piebildis, ka viņam nav vēl joprojām ne mazākās jausmas, kā tas īsti jādara, bet samaksa esot laba.

   Es neesmu laikam padalījusies ar to kā man gāja ar dārgumu meklēšanas spēli Patrīcijai. jau pasen biju izdomājusi tādu uztaisīt, uz dzimšanas dienu nepaspēju, tad nu realizējām svētdien. Viņai zābakā ielikām pirmo norādi no Pirāta. Pirāts vēstīja ka apslēpis viņai dārgumus un atstājis norādes, kurām sekot. Ja pirmā reakcija, kas viņas zābakā kaut ko iemetis, tad kā viņa saprata, ak tā ir vēstule viņai, sajūsma bija vienkārši neaprakstāma. Uz pirmo un arī pārējam norādēm viņa devās kā īsts sprinteris. Ralfs skrēja pakaļ, aiz Ralfa kaķis un beigās vēl mana māmiņa pieskatīt Ralfiņu. Skats brīnišķīgs! Pēc 8 norādēm Patrīcija atrada lādīti ar dažiem spīguļiem un dažām končām, bet viņai tā ir LĀDE un DIMANTI. Ar končām viņa kā norādīts pēdējā vēstulē padalījās tā ka visas izdalīja. Un stāstīja, ka būs laba un vēl kādu reizi Pirāts atnesīs kādu lādi. Neatceros, kad viņu biju redzējusi tik patiesi priecīgu, nesamākslotu, īstu. Īstas emocijas, neko netēlojot.

   "Dažas lietas, kas ir man kā vīrietim ap 40:
1) denacionalizēts dzīvoklis, kur mājas īpašnieks cenšas gadiem iztiesāt mani ārā, bet pats baidās ienākt, jo pirms mēneša nokrita balkons, bet vakar iebruka griesti;
2) laba mašīna "Mitsubishi Lancer", ko atdeva draugi, jo tiesu izpildītājs piemēroja atsavināšanas aizliegumu, un tagad nevar veikt tehnisko apskati;
3) motocikls K-750 "Emka" ar blakusvāģi un cauršautu Vērmahta ķiveri komplektā;
4) odekolons "Trīskārtīgais" iekšķīgai lietošanai;
5) kontrabandas papirosi "Belomor Camel";
6) kara laika mugursoma no brezenta ar sazinkāda lopa ādu (zirga vai govs pēc apmatojuma);
7) Austrālijā ražoti šahtas strādnieku zābaki ar naglotām zolēm un mūža garantiju;
8) vairāki uz muguras pogājami mirstamie krekli, ko velku uz darbu;
9) nezin kur atrasta XIX gs. Bībele, kur pēdējās lapās uz stūriem ierakstīti buramvārdi, kā noburt sāncensi, lai tai bērns piedzimst šķielējošs, ar kupri un zaķalūpu."

    Divi (!) kaķi sēž un laiski vēro kā zvirbuļu bars izēd svaigi sēto mauriņu. Sasodīts, pašai jāiet šamos dzenāt. Nu kas tas ir, ja kāds vientuļš putnelis lido pāri noķers gaisā, bet uz šitādu baru skatās kā uz cirku.

    šodien biju aizbraucis ar vilcienu darīšanās uz Valku. Posmā starp Tartu un Valgu ir daudzas stacijas, kurās no vilciena var tikt ārā tikai caur "C ala" (caur C zonu; es nemaz nemēģināšu skaidrot, kāpēc jaunajos igauņu vilcienos vairs nav vagoni, bet ir zonas) un tāpēc/neviļus pasažieri mēdz drūzmēties/kāpt iekšā un sēdēt tikai tur, kur vēlāk varēs tikt ārā. (Noprotu, ka mans iepriekšējais skaidrojums nav pietiekams. Iedomājieties, dzelzceļa stacija nekurienes vidū, perons ir īpaši īss (nafig meža vidū būvēt 800 m garu peronu), vilciens apstājas meža vidū pie knipucītiņa peroniņa un pasažieri tiek ārā tikai pa vienām durvīm, lai varētu civilizēti izkāpt no vilciena, lai nebūtu jālec mežonīgā veidā.) Vārdsakot, pabraucu es kādu gabalu salīdzinoši pilnā "vagonā", bet tad es izdomāju, ka gribu pārsēsties kaut kur, kur ir elektrības rozete, lai varu savu viedtālruni uzlādēt, jo, ej nu sazin, kā man ies tai Valkā, varbūt netikšu mājās līdz vēlam vakaram un būs jāguļ mežā (joks, es tā nemaz nepadomāju). Ņēmu savas mantas un gāju prom no "C ala", aizgāju, apsēdos, uzreiz klāt konduktore. "Jā, man jau ir biļete, lūk," atbildu es uz viņas pirmo jautājumu savā nevainojamajā Sāremā akcenta igauņu valodā. Tālāk seko cits jautājums, kas ir pavisam negaidīts, bet es jau neesmu uz mutes kritis, pārliecināti atbildu "Jā, daudz, bet ne ļoti daudz", bet vēl līdz šim brīdim man ir tikai aptuvena nojausma, ko viņa man jautāja, un joprojām nezinu, vai man izdevās par sevi radīt komunikabla/atsaucīga cilvēka iespaidu vai arī pasista jefiņa, kas atbild ar nesakarīgām frāzēm, kas nekādi neattiecas uz jautājamo materiālu. Tai sekundes simtdaļā pēc viņas jautājuma, ņemot vērā dažus uzķertos atslēgvārdus, man radās nojausma par šādu konduktores spiedīgo vajadzību, no kā izrietēja mana atbilde — konduktore, kas sēž pustukšā "vagonā", redz no pilnā "vagona" pārnākam kādu jefiņu ar avīzi (kuru nospēru pa ceļam no avīžu stenda), konduktore droši vien grib zināt, vai "C alā" vairs nav brīvas vietas, uz ko jefiņš ar avīzi atbild "Jā, daudz, bet ne ļoti daudz", uz ko konduktore liekas mierā un mazliet ieķiķina.
   Kaut kas man liek domāt, ka es biju trāpījis mērķi, jo, kad 2,5 stundas vēlāk iesēdot pretējā virziena vilcienā, kas izrādījās tas pats "vagons" (atpazinu pēc manis atstātās avīzes uz galdiņa), konduktore atkal bija ļoti draudzīga ar mani, it kā būtu atpazinusi jefiņu ar avīzi — bet љoreiz es biju daudz efektīvāks sarunu biedrs un man bija pilnīgi skaidrs, ka viņai ir skaidrās naudas/atlikuma izdošanas problēma, uz ko es ierosināju norēķināties ar karti, bet bija jau par vēlu.

Tiem, kas vēl nav pamanījuši, latviešiem ir 4 tosti:
Īsais - Nu!
Garais – Nu tad!
Pavisam garais – Nu tad nu!
Supergarais – Nu tad, par to paљu!

   Es te pasēšu pāniku, ja negribat, varat nelasīt.
   Kad Krievija okupēja Krimu, kaut kur lasīju vienus pānikas sējējus, kas uz jautājumu "Kas notiks tālāk?" pavisam rāmi paskaidroja: "Apskatieties kartē. Krievija tagad iekaŗos Austrumukrainu, lai izveidotu sauszemes savienojumu starp Krimu un Krieviju." Skat, kā.
   Un tāpēc man šķiet gana ticami, kad es lasu citus pānikas sējējus, kas stāsta, kā Pūķins grib saglabāt tādu iesaldēto konfliktu Austrumukrainā un uztaisīt no Ukrainas vēl vienu Moldovu. Arī tur savulaik nošķēla nost industriālo Piedņestru, un pārējā Moldova bez viņas — nu, aizbrauciet apskatīties, necik glauni jau nu nedzīvo. Turklāt Moldova, protams, nav vienīgais piemērs, tā Krievija mēdz darīt: nogriežam no lielākām valstīm mazas, izmisušas un kroplas valstiņas un izmantojam viņas, lai visu laiku piebakstītu tai lielākajai valstij — jūs te neaizmirstat, kas jums te kaimiņos dzīvo, ja.
   Tas jo burvīgi strādā tad, ja nogriežamais reģions ir diezgan trūcīgs. Ja cilvēki ir pārtikuši un dzīvo labāk, viņiem ir, ko zaudēt, un viņi īsti nav sajūsmā par priekšlikumu "A davai skraidīsim pa mežiem ar kalašņikovu un šausim uz cilvēkiem, vismaz dzīvot būs interesantāk!" Viņiem jau tā ir gana laba un interesanta dzīve, paldies, viņiem to nevajag mainīt tik skarbiem līdzekļiem. Savukārt trūcīgi jauni vīrieši, kam īsti nav, ko darīt, ir īstie ļaudis, no kuŗiem vervēt šādus pa mežiem skrējējus. Viņi jau tā pie vanaga kausa mēdz pārspriest, kā visi viņus uzmet un kā tiem uzmetējiem vajadzētu iedot bietē — viņus nevajag pārliecināt, ka tā ir laba doma.
   Un, tā kā Pūķins tagad par russkij mir cīnās, ir ieteicams, lai attiecīgajā reģionā dzīvotu daudz krievu. Vienkārši tāpēc, ka viņus vieglāk pārliecināt, ka visas nelaimes nāk no nekrieviem, kas krievus nīst un visādi viņiem traucē. Ir taču mazliet grūtāk nekrievam iestāstīt, kādi visi nekrievi ir slikti — lai gan ne neiespējami, kā mums pierāda Kaspars Dimiters.
   Ņemiet vērā, pārtikuši krievi gan varbūt var kaut ko papurpināt par to, kā nekrievi visus močī — lai gan, ja var ticēt nesenai aptaujai, lielākā daļa cittautiešu sevi uzskata par Latvijas patriotiem, — bet viņus būs daudz grūtāk pārliecināt, ka viņiem vajag atteikties no savas pārticības un varbūt arī dzīvības krievu pasaules vārdā. Ekstrēmisms un vardarbība ir trūkuma radītas kaites, un pārticība ir drošākās (lai gan, protams, ne pilnīgi drošas) zāles pret šādām parādībām.
   Nu lūk, un vai te kaut kur tuvumā ir kāds trūcīgs reģions, kur dzīvo daudz jaunu krievu, kam nav darba? Ļausim, lai atbild šis kungs. Tiem, kas nedzird krieviski, varu pačukstēt — viņš ir no Ludzas un stāsta, kā šitā te ir īstā dzīve.
   Es, protams, zinu, ka mēs esam NATO dalībvalsts, pie mums nekā tāda nemūžam nevar būt vienkārši tādēļ, ka nevar būt, nekas traks taču nav noticis, tādā garā. Protams. Bet, ziniet, patlaban ir drusciņ tā, ka mums dzīvoklī stāv sešas vaļējas mucas ar benzīnu, un mēs sev stāstam, bet mums nekas nevar notikt, jo mums dzīvoklī nedrīkst ienest sērkociņus.

   Nu gan!
   Varētu padomāt, ka sievietei,kļūstot par māmiņu, vairs nav tiesību vēlēties izskatīties labi kaut vai tikai savam un vīra priekam!
   Biju aizgājusi uz apakšveļas veikalu (ar visiem ratiem). Kad meklēju sev krūšturi manā gaumē, pārdevēja sāka izteikt savas domas, ka tādus jau gan jaunajām māmiņām izvēlēties neklājas un tā vietā kā alternatīvu man piedāvāja kaut ko stipri aseksuālu un izpletņveidīgu, pie tam netīri baltā krāsā ar pabalējuma efektu raisošām svītrām.Sieviete rindā aiz manis viņai piebalsoja.
   Tas, ka man ir bērns taču vēl nenozīmē, ka visai tādai dzīvei ir jāvelk svītra pāri! :)
Vēl tik iesūnojusi gluži nejūtos. ;)

   Vakar runājam par sēņošanu. Paziņa saka: "Uz Pierīgas mežiem negribas braukt - man nepatīk, ka man baksta ar elkoņiem sānos un kāpj uz kājām..."

   Bet visam pasākumam ir viena gaišā puse: ja problēmas nerisina un pat ignorē, viņas atrisinās, tiesa. Brīžam viņas atrisinās tā, ka tas risinājums ir svētās šausmas un pati problēma šķiet pavisam sīka un nesvarīga salīdzinājumā ar risinājumu. Bet brīžam, kad šitas svēto šausmu risinājums jau ir saredzams, ļaudis spēj atjēgties un pateikt — љitā turpināt nevar, kaut kas jāmaina, un tūdaļ.
   Lūk, un nu visai pasaulei vai vismaz diezgan lielām viņas daļām pienācis šis te brīdis. Daudz ko par to, kādā pasaulē mēs turpmāk dzīvosim, mēs uzzināsim šīs nedēļas laikā. Līdz pavasarim lietas būs vēl skaidrākas. Un pēc kādiem diviem-trim gadiem, ja noveiksies, varbūt jau būs gana daudz izdarīts līdz šim nerisināto problēmu risināšanai.

   Veltīju trīs minūtes pētījumiem un izskatās, ka Rīgas skolnieki kaut kur pazuduši.
   Tuvējā Brīvzemnieka pamatskolā no 805 skolēniem 2003.gadā palika 296 skolēni 2013.gadā. Rīgas Valsts 1.ģimnāzija braši turas, no 921 uz 1068, bet tas ir izņēmums, kamōn, pirmā ģimnāzija.
   Citas prestižākas skolas tāpat iet lejā. Rīgas Valsts 3.ģimnāzijā nokritis no 1073 uz 912. Rīgas Franču licejs - no 927 uz 748. Āgenskalna Valsts ģimnāzija - no 732 uz 690, nekas liels, bet tomēr. Vidusskolās bez "Valsts-Ļeņina-ordeņa-sarkankarogotā-gvardes-ģimnāzija" titula skolēnu skaits krīt svilpdams.

   Rēcīgi, ka pat basketbola klubs VEF atbalsta (Jaunups valdes priekšsēdētājs), muahahaha. Pašiem vajag ziedojumus, bet bāc, paskat, te priekšnieka mīļotā tādā krutā lietā piedalās, davai, noziedosim tam projektam kaut ko, tāpat sūdīgi spēlējam, lai vismaz kaut kam labam tiek :D Kaut gan - moš viņi naudu neziedo, bet tikai morāli atbalsta. Naudu gan ziedo Kisiels, arī viens no VEF dibinātājiem. Bet nu - gada pārskats parādīs.
   Iepriekš mums nebija Latvijas Nacionālās bibliotēkas un nācās kaunēties citu valstu priekšā, ka mēs tādi bauri. Nu, RE&RE uzcēla.
Tagad varam kaunēties par to, ka nav Laikmetīgās mākslas muzeja. Nekas, arī to RE&RE, Skonto būve, Arčers un pārējie uzcels.

   nelaid māte bērnus mežā
   visas nedēļas garumā es mēdzu vecākiem pa laikam cieti piekodināt, ka svētdien braukšu malkas darbos, nekādas sēnes. nē, nekādā mežā, zinām mēs to elli pēc tam, jo, kamēr es, lasāmo limitu sasniegusi, varu pa mežu pastaigāt ar spainīti un paelpot meža gaisu, tad šie nepagalam - kamēr visi desmit līdzpaņemtie spaiņi nav pielasīti pilni un vēl bagāžniekā sabērta visāda drebeģeņ, tikmēr mājā nebrauc
   protams, ka mani aizveda uz mežu. es protestēju. pretojos diezgan ilgi. redziet, malkai vēl jāpažūstot, vēl nevarot zāģēt. nu tad kam es te kūlos caur visu rīgu, viltnieki? nu neko, vilku gumijniekus un braucu vien līdz. vismaz izdevās pierunāt vecākus lasīt tikai bekas un citas ātri cepamās sēnes, nekādas drupenās bērzlapes, pusindīgos vilnīšus un citas vārāmās, marinējamās un sālāmās sēnes. šo to jau nošmauca tāpatās, esot pielasījuši vairāk par mani, hahā un hoho, mājās skatos - aha, drebeģeņ tomēr. nezinu, kur tās jūsu tūkstoš baravikas uz hektāru, ne misā, ne baldonē nebija, katrā vietā pa vienai izcēlu, vienu turklāt tārpainu. visādas sūdubekas un purvabekas gan pilnus spaiņus pielasījām, es gan viņas necik neatšķiru
   beigās māte man piebēra pilnu tarbu ar piemājas trijās priedēs-četrās apsēs salasītām baravikām, sev saldēšanai atstāja šodien salasīto.

    Don't try this at home 
   Tātad nedēļas nogalē bija pārgājiens Limbaži-Aluoja. No Limbažiem līdz Aluojai tik tiešām tikām, bet tā it nekādi nebija jautra pastaiga zaļumos.
   Iesākumam neliels fun fact: Limbažu staciju var apskatīt, neizbraucot no Rīgas. Aizejiet uz Zemitāniem, un viņa tur ir. Abas stacijas ir gandrīz pilnīgi identiskas, tikai Limbaži ir spilgti oranži, uzturēti labākā stāvoklī un vairāk pārbūvēti iekšpusē. Zemitāni celti 1953. gadā, Limbaži 1954. Sākotnējā Limbažu stacija bija jūtami glaunāka ēka, bet kaŗā nopostīta, un tā nu mums vietā ir Zemitāni 2. Savukārt Lādes staciju joprojām var aplūkot staltu un neizpostītu: aizbrauciet uz Skulti. Durvis novietotas mazliet citādi, bet vispār tā ir tieši tā pati stacija. Un Intes stacija joprojām stāv Zvejniekciemā, tikai Intē pie nojumītes nebija biļešu tirgošanas būdas. Nekas, arī Zvejniekciemā sen vairs biļetes netirgo.
   Jūs droši vien sapratāt domu — dzelzceļa līnijā Rīga-Rūjiena daudzas lietas atkārtojas. Un patiesi, arī posmā Limbaži-Aluoja jau daudz kas ir redzēts.
   Vienu brīdi tur ir ļoti burvīgs ceļš: no Limbažiem līdz pat Katvariem ir burvīgs, līdzens celiņš, pa to pat ar riteni var braukt (ar mašīnu nē, jo tur, kur celiņš krustojas ar kādu autoceļu, viņam priekšā gādīgi pievelti akmeņi. Citādi varētu.) Cik saprotu, Katvaros savulaik bija vēl viena Zvejniekciema nojumīte, bet nu tur vairs nekā nav, un tikai cītīgi ieskatoties var sazīmēt perona atliekas. Bet ceļš ir burvīgs: gar malām aug ābeles, ceļš ir iztīrīts, turklāt pēc 8 kilometriem no Limbažiem viņš aizved līdz brīnumdaiļam meža ezeram vārdā Katvaru ezers (kas to būtu domājis, ka pie Katvaru stacijas ir Katvaru ezers!) Tur acīmredzot jau pēc dzelzceļa slēgšanas no gulšņiem izbūvēts neliels laukumiņš, un no uzbēruma pa kāpnītēm var noiet lejā līdz ezeram, kur ir pikniku vieta. Tur ir jāiet ar kājām, tāpēc tur nebūs pilns ar tušņiem, kas sabraukuši ar mašīnām pacept šašļikus un pakapāt vanagus. Burvīga vieta, ja gribat paiet dzelzceļnieciski vēsturiskā pastaigā, dievu dēļ, aizejiet līdz Katvaru ezeram, pavadiet tur nebēdnīgu pēcpusdienu un ejiet atpakaļ uz Limbažiem! Nelieniet tālāk, tur nekā nav.
   Izņemot brikšņus. Milzīgus, milzīgus brikšņus. Ne Neiķenes, ne Pociema stacijas vairs nav saglabājušās, toties ap abām saglabājušies tik krāšņi brikšņi, ka nekur likties. Vietumis tie brikšņi kļūst par īstu šķēršļu joslu, kad jābrien pāri sakritušiem zariem — kaut kādi cilvēknīdēji tīrījuši mežu un nozāģētos kokus sasvieduši uz uzbēruma. Vārdu sakot, tā nav pastaiga, tā ir īsta šķēršļu josla, un uzbērums tas daudzviet ir tīri teorētiski.
   Vienīgais, ko bez Katvaru ezera ir vērts apskatīt, ir Puikules stacija, kas gan arī ir cītīgi pademolēta, bet vēl salīdzinoši labā stāvoklī. Tur var uzzināt, ko viena par otru domā apkārtnes jaunietes, saskatīties gana daudz visādu postapokaliptisku skatu un atpūsties pēc skarbas brišanas. Tur arī ir gana viegli tikt klāt, tikai jāpatur prātā, ka Puikules stacija nav pie Puikules (Puikule ir dažus kilometrus tālāk).
   Mazliet pirms Puikules sāka līt, un brist pa lietu un mežu galīgi negribējās, tāpēc griezāmies nost un līdz Aluojai aizgājām pa ceļu. Un lūk, ko es jums teikšu: pa ceļu ir ne tikai vieglāk, bet arī daudz interesantāk. Ceļam apkārt var redzēt ciematiņus, laukus, cilvēkus un krāšņas pastorālas ainavas. Pa uzbērumu var redzēt kokus, zāli, gulšņu paliekas un dažviet peronu paliekas. Nekas cits tur vairs saglabājies nav, Limbaži-Skulte ir interesantāks posms.
   Nākamreiz iešu virzienā Rīga-Ērgļi, tur tomēr vilciens bija samēra nesen un uzbērums saglabājies daudz labāk. Un, ja nu ļoti sagribēsies ciest, varbūt aiziešu pa brikšņiem no Puikules līdz Aluojai pa uzbērumu. Aluoju-Rūjienu diez vai saņemšos, lai gan var jau būt, ka tur ir burvīgs ceļš.

    Paldies, Viņa Gaišībai kautskis par ideju apskatīt slēgto dzelzceļa posmu "Skulte - Limbaži".
   Mēs gan bijām slinki un pārvietojāmies ar auto un posmu veicām no Skultes puses. Pa uzbērumu veicām posmu Ziediņi 1 - Inte un vēl mazu gabalu aiz Lādes stacijas. Pārējo gan pa parastajiem ceļiem.
   Jāpiezīmē, ka pie Skultes stacijas, spriežot pēc novērotā, ir visai interesanta automātika, kas ieslēdz pārbrauktuvē sarkano signālu kamēr vilciens stāv Skultes stacijā. It kā jau nekas, bet ir brīži, kad starp vilciena pienākšanu un atiešanu ir vairāk par 20 minūtēm.
   Bija interesanti, jāskatās, varbūt ir vērts arī tālāko posmu līdz Ipiķiem apskatīt.
   Uzreiz jāpiebilst, ka:
- nolažojāmies ar Intes stacijas būdiņas meklēšanu, kaut kā pēc dzelzceļnieku mājas iemūzīnāšanas aizmirsās...
- neapmeklējām Lielezera staciju.
   P.S. Senāka reportāža no slēgtā dzelzceļa posma "Rīga - Ērgļi".
   P.P.S. kautskis palicis atmiņā tantei no Intes stacijas dzelzceļnieku mājas kā žigls jaunietis, kurš ātri soļojis un fotografējis. Tik ātrs, ka viņa pat nav paspējusi pajautāt, kāpēc fotografē.
   Zemāk kāds strēķītis bilžu.






   Vakar iebraucu barselonaa un uzzinaaju, ka kugjis iet tikai naakamaas dienas naktii. es biju piekusis un nezinaaju, kur palikt pa nakti. man nav naudas hoteljiem. un tad es speeleeju gjitaaru pie veikala un nodziedaaju dziesmas un pashaas beigaas man gaaja garaam panki un saaka ar mani runaat un viens no vinjiem vaajpraatiigi smirdeeja, tomeer vinjsh bija stiliigs un kruts un no njujorkas, pie tam vinjam bioja draudzene kaut kaadaa veidaa. un vinji man atljaava palikt pie sevis kur vinii dziivo, skvotaa. vinji dziivo pa briivu un eedienu dabuu pa briivu. bet vinji sadabuu naudu narkotikaam. iisteniibaa vinji bija jauki cilveeki un tagad es zinu, ka man barselonaa vienmeer buus kur palikt, bet tagad man jau ir kabataa kugja biljete uz Ibizu.
  Un, kad es shodien shkiiros no pankiem, viens, kursh izskatiijaas peec sida vishesa no sex pistols, teica, aa you are the mystery man, now i understand. :)

   tā kā kaķa tēma ir bezgalīga, tad, še, jums vēl viens posts kaķkopības seriāla ietvaros:
   sāku domāt, ka ostaps ir atnācis pie manis kalpot par paraugu, kādam jābūt psihiski līdzsvarotam personāžam - šis lopiņš līdz šim nav izrādījis nekādas depresijas vai histērijas pazīmes, ne viņš ir brēkājis pēc brāļiem un māsām, nedz arī šodien izskatās izsamisis sakarā ar ilgo vienatni, dzīvespriecīgs normāls kaķis, dzenā klēpī savu asti, ņaud uz krāsni, ēd kā lielais, pat pieķēzījis neko nav
   es biju sagatavojusies kam krietni grūtākam, bet nevar jau visu mērīt pēc sava temperamenta skalas, atliek vien mācīties no kaķīša nepsihot un, galvenais, neķēzīties citiem par apgrūtinājumu un ieriebšanu

   Vienkāršo lietu vērotāja piezīmes.
   Patiesībā, viss ir pavisam vienkārši - "IET izmanto violeto eņģeļu enerģijas staru, kas mums tiek nogādats caur enerģijas lauka deviņiem Dziedināšanas Enģeļiem, lai tieši strādātu ar jūsu garīgo 12 ķēžu DNS".

   Iet pretī zelta rudenim Siguldā ir so 1991, es nodomāju, un nedēļas nogalē devos brist pretī rudenim pa Sedas purvu. Un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, bija lieliski.
   Pati Seda, protams, ir skumja vieta, kuŗas nosaukums atvasināts no angļu valodas vārda "sad". Viņa gauži izskatās pēc piecdesmito gadu padomju paraugpilsētas, kādas būvēja pie kaut kādām jaunām izrakteņu atradnēm — laikam tāpēc, ka viņa tieši tas arī ir. Tāds mazs Donbasiņš, un tagad, kad lielais Donbass cīņā par mieru nolīdzināts līdz ar zemi, Sedai ir visas iespējas kļūt par padomju nuostaļģijas māktu Ruinenwert teorijas piekritēju svētceļojuma mērķi. Bet vispār Sedas pilsēta ir tikai un vienīgi piedēklis purvam — un, ja viņu tā uztveŗ, visas lietas nostājas savā vietā.
   Sedas purvam ir kāda burvīga iezīme. Jūs domājāt, ka Gulbenes-Alūksnes bānītis ir vienīgais šaursliežu dzelzceļš Latvijā, pa kuŗu kaut kur var arī aizbraukt? Nekā nebija, Sedas purvā arī ir, lai gan tur nevar tā vienkārši pieiet pie kases un nopirkt biļeti. Un tas ir labi, jo tas dzelzceļš izskatās diezgan šaubīgs — sliedes nav īpaši taisnas, gulšņi vietām šķībi, vietām pavisam satrupējuši, un dzelzceļa tilti izskatās pēc Ziemeļkorejā būvētiem. Man šovasar bija tas prieks ar viņu braukt un, lai gan pasākums bija tiešām lielisks, brauciena laikā brīžam sanāca atcerēties, kādēļ pirms kāpšanas vagonā mums lūdza parakstīties, ka mēs paši atbildam par savu dzīvību un veselību.
   Toties dzelzceļš nodrošina tīri ērtu taciņu, pa kuŗu aizložņāt līdz visādiem purva nostūŗiem. Protams, tajos nostūŗos, kur joprojām rok kūdru, darba laikā pa sliedēm nevajadzētu staigāt, pakļūt zem šaursliežu dzelzceļa lokomotīves būtu tiešām muļķīga nāve, turklāt bērēs pakaļpalicējiem nenāktos viegli izrunāt, kā tieši nelaiķis aizgāja. Bet uz populārākajiem apskates objektiem (še iesmejamies, jo kādi nu kūdras purvā var būt populārie objekti) var aiziet arī pa dabas taku, kam malā saliktas plāksnītes ar uzrakstiem. Un — љis noteikti patiks tizliem ceļiniekiem — tur diezgan veiksmīgi var pabraukāties arī ar mašīnu.
   Tātad: kas tad tur ir? Sedas purvs, dieviem žēl, ir jo brangi izkašņāts. Gar ceļu un dzelzceļu izrakti meliorācijas grāvji, kas nozīmē, ka pabrist dziļāk mežā var tikai retās vietās, bet citviet uzbērumu no pārējā meža atdala paplata, applūdusi bedre, kuŗai pārbrist nevar (ticiet man, es mēģināju). Tajās vietās, kur var pārbrist, paveŗas viena no divām ainām. Tajā pusē, kas ir izkašņāta, ir plašs, sekls un aizaudzis dīķis ar neparasti taisnu krasta līniju. Stāsta, ka tur tīri labi ķeŗoties zivis, bet plaši sazēlušās niedres ir brīnumjauki piemērots mājoklis visādiem ūdensputniem. Rudeņos tur ir īstā vieta, kur skatīties gāju putnus, lai gan nu jau viss ir cauri. Bet otrā pusē nekas īsti izkašņāts nav, vienkārši vietējā ekosistēma pabojāta, un tur ir daudz plašāka ainavu daudzveidība. Vietumis tas ir pavisam parasts mežs, ar melleņu un brūkleņu mētrām (nolasītas pa tīro, jo Sedā ir daudz trūcīgu pensionāru) un vēl visādiem biotopiem, kuŗus es sitams nespētu nosaukt vārdā. Vietumis tur tādas tā kā pļaviņas. Un vietumis tur ir elpu aizgrābjošas Marsa ainavas ar rudu zāli, spocīgām, sīkām priedītēm un skaidru apziņu, ka še tu stāvi kā uz svešas un pavisam reti apmeklētas planētas.
   Ejot pa oficiālo dabas taku (tas ir, ne pa šaursliežu dzelzceļu), ērti var aiziet līdz vienam populārākajam apskates objektam: pirms dažiem gadiem uzbūvētam skatu tornim. Tornis varbūt nav neparasti augsts, toties uzbūvēts veiksmīgā vietā, un no viņa tik tiešām gana tālu var redzēt kūdras laukus, kūdras kalnus, kūdru, kas žāvējas, un kūdru, kas rūgst, pārklāta ar plastmasas plēvi, kūdru, ko tūdaļ kraus šaursliežu dzelzceļa vagonos, un kūdru, kas nobirusi gar dzelzceļa sliedēm — vārdu sakot, Sedas purvā ir daudz kūdras. Daudz. Ļoti. Viņas jau gana daudz ir izrakts, un it kā nekas šausmīgi daudz vairs nav atlicies, bet droši vien arī tagad Sedā kūdras ir gana, lai katram Latvijas iedzīvotājam sanāktu pa brangam maišelim.
   Sedas purvā ir arī otrs skatu tornis, ar skatu uz slīkšņu, nevis kūdru, tomēr tas ir nevis no Sedas, bet Jērcēnu puses (še piebildīsim, ka paši Jērcēni ir daudz piemīlīgāka vieta par Sedu). Teorētiski līdz viņam var aizbrist no Sedas puses. Praktiski sanāks brangi nobristies, ja vispār tiksit.
   Vēl Sedas purvā ir daudz briežušu (vsk nom briežuts). Šis kukainis pārliecinoši ir asinssūkšanai vislabāk pielāgotais parazīts, kāds Latvijā sastopams, un mums atliek vien būt bezgala pateicīgiem, ka briežutis nav tikpat izplatītas kā odi. Viņas lido, viņas sūc asinis un viņas nevar nosist ar vieglu rokas mājienu. Viņas nevar aizgaiņāt, viņas nevar notraust, un viņas pieķeŗas visur, kur var pieķerties, lai pēc tam uzbruktu. Briesmīgs radījums, būtībā mēs te dzīvojam tikai tāpēc, ka briežutis mums to vēlīgi atļauj.
   Starp citu, ņemot vērā, ka Seda ir nekurienes vidū, jāpiebilst, ka šis nekurienes vidus ir neparasti labi savienots ar pārējo pasauli. No Rīgas uz Sedu (un otrādi) trīsreiz dienā iet vilciens un laikam tikpat bieži arī autobuss. Bet no Valmieras uz Sedu autobusi vispār braukā ik pārstundas. Laikam gan būtu taisnīgi piebilst, ka viņi visi brauc uz/no Valku, bet summa jau nemainās no saskaitāmo kārtības.
   Un tā nu es ar vienu no šiem vilcieniem aizbraucu atpakaļ uz visa pagrimuma iemiesojumu vārdā Rīgu, kas pēc šādām nedēļas nogalēm vienmēr izskatās vēl jo pagrimušāka, bet ko nu par to, tas jau visiem tāpat zināms.

   Jā, protams, mani biedē iespēja, ka Latvijā varētu iebrukt Krievijas karaspēks. Tomēr vismaz tikpat ļoti (ja ne vēl vairāk) biedējoša man šķiet doma, ka Latvija pati cilvēktiesību un brīvību jomā varētu sākt līdzināties Krievijai.

  visi šodien saka, ka baigi smuki izskatos.
mana skaistuma recepte ir vnk:
1. piedzerties no rīta
2. neuzkrāsot sejiņu
3. staigāt laimīgai baltā mētelītī.

  es, protams, piekrītu ikvienam šlāpina teikumam, bet vienā punktā gan jāpiekrīt latvju tautas draugam un izglītotājam liepniekam - kas džeinai traucēja jau sen to visu no interneta aizvākt? arī visas dāmas, kas pēkšņi kļuvušas par karojošajām feministēm man šķiet nedaudz smieklīgas. ja tas nebūtu bijis viņš, domāju, ka arī furors būtu krietni mazāks. tas gan nepadara viņa tīksmināšanos mazāk pretīgu.
  interesanti, ka visnaidīgākie dzeinai veltīti komentāri atrodami satori.lv, nekādos ne delfos.

    Aiviekstes noslēpumi
   Daudz vienkāršāk kā kapusvētku apmeklējumi, katram savu Latgales asinslīniju uzrāda Aiviekstes šķērsošana.
   Pārbrauc upi un uzreiz pārbīdās akcenti, vispirms vienkārši salūzt zilbes, aiziet tāda "sēliska iesildīšanās", tad jau, skaties māki un zini un brīvi lieto dabiskā plūdumā rudzeišus un stūreišus un tādā vīzē. Kā novērots, Aiviekstes škērsojums iedarbojas uz ikvienu, kam kāds saknes gals ir no aiz-Aiviekstes un tieši tikpat strauji, kā uzplaiksnījis, tā atceļā pie Liepkalniem visi jau atkal ir glaunie Rīgas kundziņi parastie ar pilnu bagāžnieku diplomu un Buršu alu un āboļu un tad jau, stunda pusotra un visa dižRīgas Maskavas/Krasta iela vienos Nilos Ušakovos. Līdz svētdienas rīta kolektīvajam kaunam tikai sešas dienas.

   Valsts nerūpējas, valsts nerūpējas...
   Tikko biju uz analīzēm ar ārsta nosūtījumu un samaksāju 1.42 eur par analīzēm, kuru vērtība ir teju 20 eur, jo pārējo sedzot valsts. Iekšējs apmierinājums un še tev :D

   Rīta citāts no komentāriem
   Sudraba: Turpmāk, ja ejat pie ārsta, noskaidrojiet, kādās attiecībās viņš ir ar Putinu
   Knuts : Turpmāk, ja ejat politikā, noskaidrojiet, vai jums vispirms nav jaaiziet pie ārsta.

    Turpinām sadaļu "Ko ziņās tev nestāsta".
   Mēneša sākumā Oslo paziņoja, ka nekandidēs uz 2022. gada ziemas olimpisko spēļu rīkošanu, pārāk dārgi. Piebildīsim, Oslo ir Norvēģijā. Un viņiem šķita, ka par dārgu. Norvēģiem. Bet nu kas tur, vai ne, 2022. gads ir tik tālu, un gan jau tāpat vesela kaudze citu pilsētu grib viņas rīkot. Ne-a, iepriekš atteicās Krakova (uzrīkoja referendumu, redziet, pie kā tā jūsu tautas viedokļa paušana noved!), Stokholma (par dārgu) un Ļvova (nu, jūs paši saprotat). Palikušas — tadāāāāā!!! — Pekina un Alma-Ata.
   Tā, lūk. Ja šitā turpināsies, tad 2026. gada ziemas olimpiskās spēles negribēs rīkot neviens — vai vismaz neviens, kam nav lieki 50 miljardi Amurikas naudiņu un kas spēlēs nevēlēsies iekļaut tādas disciplīnas kā "Ātrslidošana pretī Vadoņa celtajai gaišajai nākotnei" un "Biatlons ar šaušanu pa imperiālistiskajiem ārvalstu aģentiem." Mūsuprāt, šī ir mūsu lielā iespēja: piesakām Zosēnus kā kandidātpilsētu 2026. gada ziemas olimpiādei!
   Mums jau ir dēmokrātija un bobsleja trase, kas mums sniedz lielas priekšrocības cīņā pret tādām potenciālajām kandidātēm kā, teiksim, Pjeņhaņa un Babrujska. Un katram, kas skatās laika ziņas, zināms, ka Zosēni ir visaukstākā vieta visā Latvijā, kur snieg no septembŗa līdz jūnijam, tādēļ mums nebūs jāākstās ar mākslīgo sniegu. Bet, kas ir pats svarīgākais: Zosēnos itin nekā nav.
   Tas nozīmē, ka jebkādu infrastruktūru Zosēnos varēs būvēt no nulles. Mums tak ir kaudzēm ļaužu, kas gaužas, kā valdība neradot darba vietas laukos. Lai Zosēnos uzbūvētu olimpiādi, vajadzēs kaudzēm darba vietu. Tiesa, ir tāds neliels jautājums kā "ko mēs pēc tam ar to visu darīsim?" Taču tas, ka pēc tam ar to nav ko darīt, nekad nav atturējis Latvijas valdību no dažādu drosmīgu lēmumu pieņemšanas. Galu galā, darba vietas radīsies arī tad, kad to visu vajadzēs nojaukt.
   Tāpat Latvijai pēc eiro ieviešanas vairs nav nekāda stratēģiskā mērķa. Mēs taču dzīvojam no viena stratēģiskā mērķa līdz otram. Vispirms iestājāmies Eiropā, tagad ieviesām eiro, kas tālāk? Aizsūtīt robotu uz Marsu mums tuvākajā laikā nespīd, atvainojiet, nespīd. Lai gan jāpiebilst, ka Indija robotu uz Marsu aizsūtīja par apmēram 700 (!) reizes mazāku naudiņu nekā Krievija iztērēja Soču olimpiādei. Tomēr Marsa robotu čalis no Zosēniem uzbūvēt nevar. Olimpisko stadionu varbūt var, it īpaši tādu, kam jāstāv tikai divas nedēļas.
   Un pēc Zosēnu olimpiādes mēs varēsim Zosēnus bīdīt kā burvīgu ruin porn ceļamērķi. Pripete bez radioaktivitātes!

   mmmm, nesirgstot ar vēlmi pēc pārlieku asām bildēm. Asas bildes ir piesārņotas, garlaicīgas un nav interesanti.
   Un vienmēr ir glābējmetode "uztaisīt melnbaltu un uzpist graudu", kā saka kāds man pazīstams fotogrāfs.

   Ak, cik burvīgi pavadīt nedēļas nogales tā, ka pēc viņām gribas atpūsties! Tā arī vajag, jo darbs, kā zināms, ir labākā atpūta.
   Še piebildīsim, ka mums, kā rādās, ir tāda neliela mežu/purvu atkarība. Ja mēs kādu mēnesi neesam bijuši kaut kur nekurienes vidū, mums ir nelielas lomkas. Mēs īsti nezinām, kā to aprakstīt tā, lai neizklausītos pēc kaut kādiem kaktu pagāniem, kas pliki skraida ap kokiem (mēs tādi neesam), bet aizdomājieties. Kad jūs stāvat meža vidū, jūs elpojat ar viņu vienu elpu — ko izelpo viņš, ieelpo tu, un otrādi. Un ij nemaz nesāksim aprakstīt to, ka jums virs galvas nieka 100 kilometrus augstāk sākas pilnīgs kosmoss, un katrs atoms jūsu miesā savulaik nācis no turienes. Ja ir iespējamas kādas transcendentālākas sajūtas, mēs nespējam iedomāties, kas tās būtu.
   Tā nu šosestdien transcendentālās izjūtas smelt devāmies uz Ķemeŗiem un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, sasmēlāmies tās veseliem spaiņiem. Ķemeŗi gan savā ziņā ir Seda Light, bez nolemtības sūruma, kūdras kalniem un izmisušiem krievu pensionāriem, taču tur ir gan ruin porn, gan slīkšņas, gan brīnumdaiļi purva ezeri ar putniem viņos un visvisādas tamlīdzīgas izpriecas, pēc kuŗām Rīga izskatās dzīvei vēl nepiemērotāka, nekā parasti.

    M skoliņā nedēļas tēma "veselīgs dzīvesveids" - runā par veselīgo un neveselīgo.
Tad nu M nes mājās skolotāju gudrības. Piem., vakar par neveselīgu pārtiku.
   Informācija truli aizspriedumaina un vienvirziena:
- burgeri ir slikti;
- majonēze un kečups ir slikti;
- saldumi ir slikti.
   Nācās bērnam skaidrot, ka viena veida ēdienus var pagatavot gan veselīgus, gan neveselīgus. Ka labā kečupā nav audzinātājas pieminētā "ķīmija", ka pat maķīšburgeri ir OK, ja nerij katru dienu un vairākus. Ka cilvēki resni un neveselīgi kļūst negausīgas rīšanas un mazkustīguma dēļ. Ka karpeļi ar kotleti un balto mērci ne kripatas nav labāki par nozākātajiem burgeriem.
   Ka nozīme ir nevis ēdiena/produkta nosaukumam, bet gan kvalitātei un apēstajam daudzumam.
   Un, ka bērna organismam vajag vairāk salda un trekna nekā pieaugušā - ķermeņa un smadzeņu augšana prasa daudz enerģijas.

  Kremļa aģentu mūžīgi zeļošais Latvijas atzars
  ...Kāds putniņš man pastāstīja, ka Stūra mājas ekspozīcijā, kas bija visiem par brīvu, ir trīs reizes pazudusi (nozagta) petīcija, kur lielākoties bija parakstījuši Krievijas krievi (ekskursanti, kuri apmeklēja ekspozīciju), par to, lai Stūra māju atkal neaizvērtu uz nenoteiktu laiku (kā to vēlas darīt nenosakāmu iemeslu dēļ). Pazuda tieši tās lapas, kuras bija parakstījuši Krievijas krievi. Konsenta veidošanas ietvaros (lai Kremlim lojālajiem medijiem (ne)būtu uz ko atsaukties?)? Čeka much? Protams, varbūt tā ir tikai nejaušība, bet tas esot noticis 3 reizes (un nozagtas tieši tās lapas, ko parakstīja Krievijas krievi).
   Tas viss joprojām acīmredzot ir dzīvs un elpojošs entity.
   Man ir pamatotas aizdomas, ka Latvijā iedzīvotājiem tā arī nekad netiks līdz galam parādītas tās šausmas, kas pastāvēja. Jo tās pastāv joprojām, tikai vai nu andergraundā, vai nu leģitimizēti - ar citu nosaukumu. Tas ir mazliet absurdi - apzināties, ka Latvijā visi čekisti joprojām strādā valsts iestādēs, bet, teiksim, mūsu igauņu brāļi bijušajiem koloboratoriem liedza jau to kopš pašas 2. neatkarības atgūšanas (deviņdesmito sākuma). Un tas tiešām ir milzīgs absurds, jo kartu reizi, kad par to ieminās medijos, tas izskan aptuveni tādā formā, ka, jā, kaut kad PSRS cilvēki bija ļauni, bet tagad ir demokrātija, un viss ir okej, visiem viss tika piedots, un nav svarīgi, vai tūkstošiem disidentu un viņu ģimenēm, kuru dzīves tika izpostītas, tagad ir ar šo faktu mierīgi jāsadzīvo. Bez jebkāda īpaša tiesiska statusa, bez jebkādas palīdzības un komunikācijas no/ar valsti. Un tas tikai tāpēc, ka...
   Šeit mēs paliekam pie "tāpēc, ka", jo mums Latvijā neviens nekad neteiks patiesību vai pat kaut ko, kas līdzinās tai. Un visi, kuri par to runās - viņiem visiem vienkārši palūgs pieklusināt balsi, beigu beigās ierakstot kaut kādos slepenos sarakstos, piemēram, "Sistēmas ienaidnieki" vai tamlīdzīgā absurdā. Tas izklausās smieklīgi, ja to tā ietērpj vārdos te - sistēmas ienaidnieki. Bet, ja padomā - ja mūsu valsti ES līmenī pārstāv bijušie/esošie čekisti jeb "mūsdienu Kremļa aģenti" (atšķirības faktiski nav; tikai tā, ka viņiem ir ierobežota rīcībspēja LR jurisdikcijā), tad šis absurds, šķiet, maina savu jēdzienu un formu, kļūstot par kaut ko reālu. Par kaut ko tik reālu, kas beigās var izpausties kā sitieni pa seju, melna maisiņa uzvilkšana galvā un aizvešana uz mežu vai kādu pagrabu. Un tas var notikt nevis tikai ar tevi un mani, bet gan ar visu sabiedrību kopumā.

   Mazs rūķītis izlien no Daugavas un jautā: "Vai zāle jau legāla?"

   Kā mēs iepazināmies ar draudzeni. Pavasarī staigāju pa vienu Rīgas guļamrajonu, skatos, ceriņu krūmos pie daudzstāvenes viena kakā. Nu, protams, eju klāt, "bieži tu te nāc?", "a tev papīrs ir?", tā kaut kā sākās saruna un iepazināmies.

   Mācoties 7.b klasītē bija jāveic "Projekta darbs" matemātikā pie pasniedzēja K.Timuļa. Bija jāsagatavo un jāprezentē desmit matemātikas uzdevumi. Tad nu, lūk, mana septītās klases pērles:
   1.UZDEVUMS. Autobusā brauc septiņas meitenes. katrai meitenei ir 7 somas. Katrā somā ir 7 kaķi. Katram kaķim - līdzi pa mazulim. Cik kopā kāju?
   6.UZDEVUMS. Klaidonis ir sakrājis 786 benčikus. Viņš zina, ka no katriem 11 benčikiem viņš var uztaisīt vienu normālu cigareti. Kāds ir maksimālais cigarešu skaits, ko klaidonis galu galā var uztaisīt un reāli izsmēķēt?

    It kā ar to jau arī nebūtu gana, valriekstkokus un jaunās ābelītes noskrāpējis līdz nāvei vai nu zaķis vai kaķis. Pat zīmīti bij atstājis: Neapsēji? pats vainīgs, cilvēk, teitan mūsu dzimtene te mēs dzīvo, iezīmē teritorij i tev būs mūs bijāt, letnants dubs.
   P.S. Paskatīsimies vēl, man ir gali zoodārzā, dabūšu tīģera mīzalus, tad jūs man vēl redzēsiet Meža avīzi.

   Ieeju Delfos un ko es redzu: Kapracis uznem selfiju ar 23-gadus senu līķi; Jaunietim draud cietums par orālo seksu ar Jēzu; Bomzis tualetē mēnesi mīlējies ar mironi..
   Pasaule ir kļuvusi interesantāka.

   Bērnudārza tēvu dienas pasākumi tik mīļi un sirsnīgi, ka acīs saskrien asaras, it īpaši to bērnu acīs, kuriem nav tēvu vai kuru tēvi nav ieradušies..

   Vakar ekselenti aizstāvēju maģistra darbu, tik ekselenti, ka komisija palika ar vairākām vaļējām mutēm. Vēl komisija uzkrītoši blenza uz manām krūtīm, par tām tad laikam dabūju maksimālo atzīmi. Beidzot sapratu, kas ir akadēmiskā vide un kāpēc man tā nepatīk - komisija blenž uz krūtīm, bet es nevaru paprasīt: "Ko lūri?"
Apmēram 20 stundu ceļš ir vainagojies panākumiem un esmu ieradies Porķenē. Man šķiet, katru manu soli ir iesvētījis pāvests Benedikts vai kas tur tagad tāds stilīgākais. Katrs solis ir jāizbauda, jo tie ir soļi brīvībā, un šie soļi var vest pohujkur. Tikko biju nopelst. Ūdens bija auksts kā ledusskapī. Tajā ledusskapī es grasos pavadīt turpmāko mēnesi. Kad ierados Faro, ieraudzīju kafeni, kuras logu rotāja uzraksts "Vida e super". Tieši tā es tagad jūtos.

    Kad tie džeki bija apnikuši, nolēmu uzmeklēt savu mīļāko Faro pasniedzēju, kurš iemācīja to, ka galvenais ir būt laimīgam. Atradu. Izrādās, viņš ir palēnām atkratījies no šīs programmas, jo viņam zajebala tās vadītājs, un tagad viņš laimīgi vada savus zinātniskos projektus un nenodarbojas ar lietām, kas viņam nepatīk. Arī ticis pie lielāka kabineta. Viena no pēdējām lietām, ko darījām kopā - bijām uz kaut kādu dambi, kuru programmas vadītājs uzskata par baigi labo, jo pats piedalījies tajā projektā, bet šis pasniedzējs toreiz ekskursijas beigās piecēlās un sacīja: "Es zinu, ka mani par šito atlaidīs, bet Jums jāzina, kāpēc tas dambis ir sūds." Tad viņš sāka stāstīt, un viņu atlaida, haha. Tiesa, šobrīd, kā minēts, viņš vada savus zinātniskos projektiņus. Un tas mūsu programmas vadītājs, kurš panāca, ka viņu atlaiž, nemaz nezina, ka šim pasniedzējam ir projekti un liels kabinets.

  es vispār saprotu, kurā brīdī viss pasaulē aizgāja grīstē
lūk, skatieties
   Ābrahams dzemdināja Īzāku. Un Īzāks dzemdināja Jēkabu. Jēkabs dzemdināja Jūdu un viņa brāļus. Jūda dzemdināja Faresu un Zāru no Tamāras; Faress dzemdināja Esronu; Esrons dzemdināja Aramu; utt
   un tad kaut kādā momentā bērnus sāka laist pasaulē sievietes

   Zilupē izbaudīju Latvijas austrumu gala ļaužu viesmīlību un laipnību; latviski gan neviens tur nerunā (labākajā gadījumā saprot, bet es necentos pārbaudīt), toties cienā ar pusdienām un brauc rādīt, kur var tikt pāri upītei pa bebru dambi. Dzīvojām Zilupes arodvidusskolas kojās, tādas riktīgas kojas, kur no uzcelšanas brīža ir uzlaboti tikai logi un duša (labi, ka vismaz tā!) Pa nakti salām ar visām biksēm, džemperiem un divām segām, no rīta tāda migla, ka vispār neko redzēt cauri. Smuku pļavu maz, vairums dīvāna zemnieku appļautas un siens atstāts, nožēlojams skats. Bet kopumā produktīvs izbrauciens.
   -  dīvāna zemnieks - nebiju dzirdējusi
   - Tas taču nāca modē, kad sākās platībmaksājumi par to, ka tikai appļauj zāli - sapērcies vai sanomā zemes, pasūti, lai kāds nopļauj, un nauda ripo, pats var sēdēt uz dīvāna :)

   Iesaku ķerties klāt pie pagastiem - vo tur neslē¬ta korupcija valda visos līmeņos. Nemam par provi Ģibuļu pagastu: tikko kā bērnudārzā bija auklītes vakance, kā domā, kurš to bez konkursa dabūja? Nenojaut? Patikšu priekšā: pagastveča sievas draudzene no adišanas pulciņa! Kad bija jāizzāģē ceļmalu krūmājus ar trimeri, kā domā, kurš šo izdevīgo pašvaldības pasūtījumu dabūja? Nenojaut? Pateikšu priekšā: pagasta sekretāres klasesbiedrs no pamatskolas vecais Udžēns! Kad bija jākrāso skolas jumtu, kurš šo pasūtījumu dabūja bes kāda konkursa? Domā, kāda solīda kompānija, tipa Re&Re vai Kalnozols? Neuzminēji! Pagasta saimniecības veča (starp citu, pagastveča māsīcas vīrs!) drugāns no mednieku kolektīva! Un tā tālāk! Viena melna darva, mella darva tajā visā, viss tiek kādam paziņam vai radagabalam. Neviens likums jau nav pārkāpts, viss kārtībā, bet bāc, cik ļoti tas man atgādina padomiskos laikus un pazīšanās nozīmīgumu! Un tā tas ir visos pagastos! Tas valis pūst no astes!
   P.S.
KKF atbalstīto projektu saraksti pa gadiem rodami KKF mājas lapā.
   P.P.S.
Tie kamrādi, kas dzīvo anglosakšu zemēs ne kā tūristi, ošņājot puķītes un priecājoties par saulrietiem, bet gan jau ilgus gadus tur dzīvo un strādā, uzturot sevi, tie visi ziņo, ka blatu jeb pazīšanās sistēma Lielbritānijā, ASV, Kanādā, Austrālijā u.c. ir krietni izteiktāka, nekā postpadomju sfērā, kur mucā auguši un pa spundi baroti ļautiņi savā prātā pa lielam izdomājuši, ka tas kāds padomju fenomens, kas nekur citur nav sastopams, un ko jānīdē kā pagātnes mantojumu. Bet nu jau attieksme mainās un pat politiskās partijas par vadmotīvu izvirza saukli "Balso par savējiem!", godīgi atzīstot, ka savējo būšana ir primāra.

   Kamēr mēs te gudrojam, par ko balsot, tikmēr Indija veiksmīgi aizsūtījusi mākslīgo pavadoni uz Marsu. Turklāt Indija ir pirmā valsts, kas to veiksmīgi izdarījusi ar pirmo piegājienu. Tā viņš tur sešus mēnešus mākslīgi pavadīs Marsu. Un vēl Indija to ir izdarījusi lēti: par 74 miljoniem Amurikas naudiņu. Kā Indijas premjerministrs lepni norādīja, Holivuda vairāk samaksājusi par filmu, kur Sandra Buloka lido kosmosā.
   Man tūliņ darbadiena cauri, un negribas dikti daudz rakstīt, bet saprotiet pareizi, dārgie draugi: šis ir bezjēgā nozīmīgs notikums. Aizlidot uz Marsu — tā ir tāda ieejas biļete Ļoti Nopietno Valstu Klubiņā. Un tas ir labi, tas ir ļoti, ļoti labi. Indija, tev jau sen bija laiks.

   Jevgenijs Gombergs: Murkšķa diena. Pēc vēlēšanām (2)
   Katru gadu 2. februārī ASV un Kanādā tiek atzīmēta tā sauktā Murkšķa diena. Tās centrālais notikums ir murkšķa modināšana, lai pēc viņa uzvedības pateiktu, kad iestāsies pavasaris. Filmā "Murkšķa diena" galvenais varonis dodas uz šīm svinībām, bet atklāj, ka ir "iestrēdzis" laikā – viņš ik rītu no jauna pamostas 2. februārī, un atkārtojas visi jau zināmie notikumi.

Voldemārs Krustiņa kungs palūdza mani uzrakstīt, ko es, būdams uzņēmējs, domāju par Latviju pēc notikušajām vēlēšanām. Es par to vispār neesmu domājis, jo vēlēšanas neko nav izmainījušas. Kā filmā “Murkљķa diena”, kad laiks ir iestrēdzis vienā dienā. Galvenais varonis pamostas ik rītu, bet kalendārā vienmēr 2. februāris. Jauno Saeimu ievēlēja, deputāti, premjers, ministri – tās pašas pazīstamās sejas.

Nu var būt tikai kā uzņēmējs…

Ieskatīsimies vērīgāk – ko ievēlēja? Divas nelielas partijas vienas bijušās Reformu partijas vietā. Viss kā ierasts – eksistē kodols, 15 – 20 vietas sadala savā starpā jaunie džokeri. Kas notiek kodola iekšpusē, kādas intrigas tiek vērptas, mums nav redzams.

Vislabāko vēlēšanu rezultātu sasniedza “Saskaņa”, pirmajā vietā, bet zaudēja gandrīz ceturtdaļu deputātu un vēlētājus. Kurus tieši? Piemēram, mani.

Man kā uzņēmējam ir vienalga, ko Rīgas mēra kungs domā par okupāciju, inkorporāciju vai aneksiju. Vispār, bija Staļina lēmums, un es esmu no tās paaudzes, kuras pārstāvji to nosoda.

Es arī esmu pret otru valsts valodu, lai kāda tā arī būtu – krievu, angļu vai mumbo–jumbo, un, būdams uzņēmējs, nevēlos nekādas ideoloģijas. Šī valsts nespēs pavilkt divas valodas. Divas valodas izputinās šo valsti. Jo tad dokumentu aprite kļūs divreiz lēnāka. Tiesvedību termiņi pārsniegs mūža garumu. Birokrātija laimēs desmitiem tūkstošu jaunu darba vietu. Pie mums ierēdņi pārsvarā ir latviešu tautības, latvieši pārsvarā lieliski runā krieviski, un daudzi ar prieku strādātu par tulkiem. Jo jebkurš, kam ir autovadītāja apliecība, ir pārliecināts, ka var strādāt par šoferi.

Pats galvenais – uzņēmējiem traucē Rīgas domes maniakālā centība nodarboties ar to, ko tā darīt nedrīkst, – nodarboties ar komerciju, tautas valodā – taisīt biznesu. Izmantojot administratīvos resursus un korumpēto birokrātiju, tā cenšas konkurēt ar mums, veido interešu konfliktus…

Viļņā četras kompānijas iekasē samaksu par autostāvvietām. Rīgā ir tikai viena – “Mobilly”, un to paљu Rīgas dome mēģina pievākt. Rezultāts ir slikts, paši labu produktu radīt nav spējīgi, bet traucē tiem, kas to var.

Dome uzsāka projektu “Aqua Riga” – pildīt dzeramo ūdeni pudelēs, it kā cits neviens to nedara. Investēja 100 000 latu. Aprēķinātā peļņa ir četri miljoni latu desmit gadu laikā, 430 procenti gadā, un pats mērs mēģināja mums iestāstīt, ka par iegūto peļņu pieslēgs simtiem ēku pie kanalizācijas. Dome ar ovācijām šo absurdo ideju akceptēja.

Divu gadu laikā nekas nav izdarīts, naudu “noēda” pareizie cilvēki. Tie vienojās ar uzņēmumu “Gutta” un uz tās pudelēm uzlīmēja “Aqua Riga” etiķeti. Vicemērs Esplanādē svinīgi un lepni pacēla iepakojumu virs galvas, un ar to šis projekts tika slēgts.

Faberžē olas

Vēlētājs daļu “Saskaņas” balsu atdeva nacionālajiem spēkiem. Un ko nacionālie spēki dara? Pirmais, ko viņi mēģina darīt – likumprojektu “valsts apdraudējuma novēršanas nolūkā apturēt termiņuzturēšanās atļauju (TUA) izsniegšanu Krievijas pilsoņiem apmaiņā pret investīcijām”. Iesniedzēji uzsver, ka “termiņuzturēšanās atļauju ieguvējiem ir noteikta ekonomiskā ietekme, kā arī iespēja ietekmēt Latvijas politiskos un sociālos procesus, publiskās informācijas apriti”. (Avots: BNS, 18.10.14).

Kungi. Par ko ir runa? Kāds te sakars ar to? Jūs šaujat mērķim garām.

Vekseļberga kungs, kas ar savu Faberžē olu kolekciju simts miljonu dolāru vērtībā ir pazīstams Krievijā kā “vīrs ar olām”, nopērk par 40 milj. dolāru no Vilk­astes kundzes zemes gabalu Mežaparkā 22 hektāru platībā, uzbūvē biroju ēku. Šo ēku ieņēma Valsts ieņēmumu dienests, kas maksā viņam nomas maksu apmēram septiņi miljoni eiro gadā. Skat, kas par “ekonomisku ietekmi”. Ironija ir tāda, ka viņš pat nelūdz uzturēšanās atļauju. Viņš vispār Latvijā nerādās. Viņa vietā strādā bijušais Rīgas mērs Bojāra kungs.

Pieņemsim, ka Krievijas oligarhiem radīsies nepieciešamība ietekmēt “publiskās informācijas apriti”, tie varēs nopirkt visus, uzsveru, visus masu informācijas līdzekļus – avīzes, televīziju un radio, interneta portālus par nieka 20 miljoniem vai, lielākais, 30 miljoniem eiro. Jebkurš “Chelsea F.C.” futbolists maksā dārgāk. Vai tiešām vietējie patrioti nav pamanījuši, ka krievvalodīgās avīzes jau sen ir izpirktas. Trīs četru gadu laikā pie vispārējas smadzeņu skalošanas Putina reitings pakāpsies līdz Krievijā esošam, to viņi prot, tad arī NATO neglābs: kareivjiem var pretoties, bet naudai – nē.

Godātie kungi, jūs velti baidāt tautiešus ar krievu tankiem. Tanki – tas ir politiski rupji un ļoti dārgi. Priekš kam tērēties, ja visu var nopirkt par grašiem. Saeimas vēlēšanu kampaņa izmaksā 3–4 milj. eiro. Par desmit miljoniem var sasēdināt Saeimā astoņdesmit deputātus, kuri nobalsos kaut vai par Latvijas pievienošanu Krievijai. Tā ir tikai kabatas nauda, pat priekš Vilkastes kundzes. Varbūt jūs baidāties, ka Vekseļberga kungs pie Mežaparka klāt piepirks arī visu pārējo Latviju?

Apturēt naida plūsmu mūsu medijos ir tik vienkārši, ka dažkārt es domāju: laikam nezin kam un nezin kāpēc šis naids ar Krieviju ir politiski vajadzīgs.

Tikai lai traukus nesit

Kā Latviju var apdraudēt Krievijas pilsoņi ar TUA? Viņi uzskata Latviju par drošu vietu, kur ieguldīt savu naudu un pasargāt to no haotiskās ekonomiski nedrošās Krievijas. Viņi atved uz šejieni savas ģimenes, bērnus, aukles. Viņi jūtas nedroši savā valstī. Latvija viņiem ir droša osta, kur ir droši, uz ielām nav bandītu, kur īpašums ir aizsargāts ar likumu, kur ir labvēlīgs un komfortabls serviss, kur nav patvarības un milicija, piedodiet, “neiebāzīs jums pudeli pakaļā”. Kā nekā šeit tiek ieviesta Eiropas kārtība, kur visi saprot krieviski. Vairāk nekā mums viņiem ir nepieciešama sociālā stabilitāte. Veselīgi Latvijas produkti, nevis “inde” no lielveikala, mūsu izcilie ārsti. Tie ir zināmā mērā Latvijas aizstāvji Krievijā, tā ir mūsu “piektā kolonna Krievijā”.

Kā visvieglāk pasargāt savu māju? Izmitināt tajā to, kuru uzskati par ienaidnieku? Kurš tad šaus pa māju, kurā pats dzīvo? NATO ir laba aizsardzība no Krievijas, bet Krievijas pilsoņi valsts iekšienē – dubultā aizsardzība. Varat uzskatīt tos par ķīlniekiem, ja kādam tā ir ērtāk. Latvija bija droši pasargāta no Vācijas tajā laikā, kad šeit dzīvoja baltvācieši, vai atgādināt?

Cilvēki mīl savu bērnību, savu skolu, laukus, kur pavadīta vasara. Bērni, kuri šeit izaugs, ies skolā, runās latviešu valodā, mīlēs un cienīs šo valsti. Vai tad mīlēt Latviju drīkstam tikai mēs paši?

Eksportējiet preces, godātie uzņēmēji, – saka politiķi. Vislabākais eksports ir tūrisms. Šie cilvēki rīko šeit svētkus, kaut pārsvarā tie ir interesanti tikai viņiem pašiem. Restorānam ir svarīgi, cik daudz apēdīs viesis, un kāda starpība, kādas dejas viņi dejo, ka tikai traukus nesit. Cik daudz šprotu jāeksportē, lai iegūtu to apjomu, ko tūrists tērē vienas dienas laikā? Kāpēc jūs kaujat slaucamo govi?

Būdams komersants, es nesaprotu – kāpēc pašam ir jāšauj sev kājā? Vai atceraties, kāda bija Jūrmala pirms piecpadsmit gadiem – neapbūvētas vietas, pamesta zeme, māju grausti, izdemolētas, nodegušas ēkas. Šodien tur ir smalkas un elegantas ēkas, kuras projektē lieliskie Latvijas arhitekti, būvē Latvijas amatnieki, un viss tas ir par Krievijas naudu.

Atļaušos citēt Krievijas kompānijas RTVi žurnālistu Jevgeņiju Erlihu: “Latvijai nav jābaidās, bet gan abām rokām jāsveicina tie krievi, kas uz šejieni brauc… Jo uz љejieni traucas nebūt ne vienkārši bagāti cilvēki! Vietējiem politiķiem vajadzētu vērīgāk aplūkot “iebraukuљos”. Viņu vidū nav neviena no “Putina komandas”, drīzāk otrādi – љiem cilvēkiem ir citi politiskie uzskati. Šiem cilvēkiem Eiropa ir gan vieta, gan dzīvesveids. Nekādu diktātu, tie ir ļoti patstāvīgi un brīvi cilvēki.

Ar ko viņi tik ļoti pārbiedēja vietējos patriotus? Esmu intervējis Raivi Dzintaru. Viņš ir saprātīgs cilvēks, un mūsu 15 minūšu ilgā saruna notika krievu valodā. Viņš mēģināja pierādīt, ka “krievi” apdraud latvieљus. Vispirms viņi sapirks visu Latviju, tad uzsāks finansēt partijas un diktēt savus noteikumus. Un jāslēdz TUA programma Krievijas pilsoņiem. “Vai tad mums nav taisnība?” Es teicu: “Nē, nav taisnība, pamatojoties uz naidu un bailēm, ir viegli uzkrāt politisko kapitālu. Bet diez vai tas padarīs Latviju laimīgāku!” (Avots: www.mixnews.lv/ru/society/news/2014–10–13/161919)

Lasītāju zināšanai. Krievijas pilsoņi gadā nopērk 400–500 nekustamā īpašuma objektus Somijā. Atradās deputāti, kuri iesniedza likumprojektu par aizliegumu pārdot nekustamo īpašumu Krievijas pilsoņiem “draudu” dēļ. Dažas dienas atpakaļ Somijas parlaments to noraidīja bez izskatīšanas.

Pārdevēju tirgus

TUA drīzāk ir vilinājums, bet nemaz ne tik liela priekšrocība. Jā, tā dod tiesības ceļot bez vīzām. Bet arī Krievijā diezgan viegli var saņemt ilgtermiņa Šengenas vīzu. Tiesības atrasties Eiropā vairāk par 180 dienām gadā? Un cik daudziem cilvēkiem tas ir vajadzīgs?

Lai saņemtu TUA, pacēla nekustamā īpašuma iegādes vērtību Rīgā un Jūrmalā līdz 250 tūkst. eiro. Vienlaikus atcēla slieksni 70 tūkst. provincē, ar ko nogalināja tur nekustamā īpašuma tirgu. Un tas nozīmē katra dzīvokļa vērtība provincē samazinājās, izņemot no katra dzīvokļa īpašnieka kabatas kādus desmit divdesmit tūkstošus.

Bet vēl trakāk izskatās Latvijas ierēdņu sirreālistiskā birokrātija attiecībā uz UA. Uzturēšanas atļauju izsniedz uz pieciem gadiem, tomēr ik gadu tās jāreģistrē. Visiem ģimenes locekļiem personiski jāierodas PMLP divas reizes gadā: ne vēlāk kā 30 dienas pirms pastāvīgās uzturēšanās atļaujas reģistrēšanas termiņa beigām iesniegt dokumentus un pēc tam – saņemt.

Bet idiotisms ir tas, ka gandrīz vai visa iesniedzamā informācija pieejama oficiālajos reģistros, piemēram, zemesgrāmatā utt. Vai grūti ierakstīt zemesgrāmatā attiecīgu apgrūtinājumu, pie pārdošanas automātiski anulēt TUA un netramdīt cilvēkus?

Pilnvarot kādu iesniegt dokumentus nedrīkst, tikai personiski! Precīzi sakot, ir iespējams, bet uz to brīdi visiem jāatrodas Latvijas teritorijā. Priekš kam? Milzīgas rindas, pieraksts mēnesi uz priekšu. Tiesības dzīvot Latvijā nav pienākums. Nu, lūk, šī vērtīgā titula īpašnieki divas reizes gadā sapulcē kopā ģimeni, izrauj bērnus no mācību procesa skolā, tērē naudu biļetēm. Kāpēc ierēdnim jāuzrāda mazgadīgi bērni. Vai ar vecākiem nepietiek? Tāds ir likums – rausta plecus PMLM darbinieki.

Mans draugs љeit nopirka nekustamo īpašumu un ieguva TUA. Sastopoties ar mūsu birokrātiju, viņš nopietni apdomā, vai tik ļoti ir vajadzīgas galvassāpes ik gadu, vai tiešām ir jāpagarina TUA. Bet, pat atsakoties no TUA, diez vai viņš atteiksies no nekustamā īpašuma.

Jau pavisam esam aizmirsuši, ka 90. gadu vidū par zemes īpašniekiem varēja kļūt tikai pilsoņi. Bet, tiklīdz visu zemi privatizēja, izrādījās, ka ir tikai pārdevēji. Aizliegumu nācās noņemt. Joprojām dejojam uz tiem pašiem grābekļiem?

Kopš gada sākuma līdz brīdim, kad 9. septembrī stājās spēkā grozījumi Imigrācijas likumā, PMLP saņēma 1871 iesniegumu ar lūgumu piešķirt TUA 4148 nerezidentiem. Pēc minētā datuma – tikai trīs iesniegumi. Jums par maz, godātie deputāti?

Jurģu diena

Varbūt noskaidrosim, kas mums ir Krievija? Reāls­ kaimiņš vai ideoloģizēta lelle, kuru pirmie centīgi aprejam visos forumos. Ja jau tā, būsim konsekventi, slēgsim Krievijas tranzītu, pirms to izdarīs pati Krievija, izņemsim aptuveni 15% no Latvijas ekonomikas.

Sēž vīrs uz zara un to zāģē. Garām iet otrs vīrs: “Beidz, nokritīsi!” – “Ej savu ceļu!” Tas aizgāja. Zāģētājs nokrita un, skatoties otram nopakaļ, nodomāja: “Burvis, vai?” Kungi, tas tak ir ļoti vienkārši. Aizmūrēsim ciet Krievijas robežu gan kultūrai, gan biznesam. Kas no tā vinnēs?

Vai tam pienāks gals? Vai, lai uzvarētu vēlēšanās, ir obligāti jāzākā Krievija? Cik ilgi krievu portāli lamās latviešus? Cik ilgi mēs apsaukāsim krievus par svešiem? Daudzi par tādiem jau ir kļuvuši. Cik ilgi baidīsimies viens no otra? Vai tas ir uz visu mūžu? Vai arī ir cerība?

Kāds ir mērķis? Ir taču skaidrs, ka politisko iemeslu dēļ no šejienes neviens neaizbrauks, bet ekonomiskā emigrācija nedala tautībās. Un, pat ja mēs iemācīsimies latviešu valodu augstākajā līmenī, par latviešiem nekļūsim, un Dziesmu svētki diez vai kļūs par svētkiem arī krieviem.

Kāpēc politiķi kūda mūs vienu pret otru? Vai miglainu ģeopolitisku apsvērumu dēļ, lai piesegtu savas savtīgās intereses? Tas, kurš savā dzīvē ne reizi nav pārdevis redīsu pušķi no dārza, tagad iztirgo desmitiem miljonu vērto banku “Citadele”, “Liepājas metalurgu”.

Draugs man stāsta: “Tirdzniecības tīklā notiek akcija. Vārdadienas svinētājam pārdod klienta karti ar atlaidi. Atnācu 23. aprīlī, bet man saka, ka jūs esat Jurijs un jūs neesat sarak­stā. Šodien ir Juris. Ienīstu to veikalu. Pat sērkociņus tajā nepirkšu! Lai iet ratā! Ledusskapi nopirku citā veikalā, kaut arī par divdesmit eiro dārgāku.”

Daktera Spoka grāmatā “Bērns un tā kopšana” ir kāds jocīgs fragments: “Bērni bieži kaujas, nepievērsiet tam uzmanību.” Krievu izdevumā bija pievienota tulka piezīme: “Padomju pediatrija tam nepiekrīt. Ja esat pamanījis, ka bērns paceļ roku, lai sistu, notveriet to un pārvērtiet sitienu par glāstu.” Tā arī darīju: paskaidroju Jurijam, ka bija jāatnāk 22. maijā, dienā, kad ir visu neparasto un kalendāros neierakstīto vārdu dienā, kopā ar Varfolomejiem un Jaņiem bez garumzīmēm. Kalendārā viņš ir, bet “nav ierakstīts”. Ierasta situācija, ka ar nepilsoņiem: it kā tu esi, bet tevis nav. Lūk, cilvēku, kam vārdā Jev­geņijs, Latvijā ir 3564, bet ar visiem sešiem uzrakstīšanas veidiem pat 11 tūkstoši, bet kalendārā ir iekļauti tikai 162 Jevgeņiji.

Pārliecināju, ka šāds nieks nav naida vērts, labāk pasmiesimies. Pie reizes ar veikalu vienojos, ka iedos divas bezmaksas kartes gan viņam pašam, gan viņa sievai. Akciju rīkos 22. maijā. Ar to naids uz planētas samazinājās par vienu vienību.

Tulkojuma grūtības

Bieži vien mēs nesaprotam viens otru, nereti veidojam pārpratumus uz līdzenas vietas.

Prezidentes kundze Vaira Vīķe–Freiberga pateica: es esmu visu latvieљu prezidente. Tulks pārtulkoja, ka ir – visu latvieљu (krievu: вcex латышeй). Citu tautību pārstāvji apvainojās – bet kā ir ar mums? Prezidentes kundze nesaprata, kur ir kļūda. Tāpēc, ka latviešu valodā visi ir latvieši, bet krievu valodā ir Latvijas iedzīvotājs (krievu: латвиeц), savukārt latvietis ir etniskā kategorija. No vācu Let­tisch, angliski Lett. Kā Ellas Ficdžeraldas dziesmā: ­”Lithuanians and Letts do it, let’s do it, let’s fall in love.”

“Krievi vienmēr darīja pāri latviešiem, jau kopš Pētera Pirmā laikiem.” Nesaprotu, kāpēc apvainojās tieši latvieši, jo visvairāk Vid­zemē XVIII gadsimtā cieta vācu un zviedru muižnieki. Un ne tikai Pēteris Pirmais pie tā ir vainīgs, te ir arī Kārļa XII vaina: katra armija, atkāpjoties “tīrīja” jebkuru teritoriju, iznīcināja visu, lai pretiniekam nebūtu ko ēst. Laikam zemapziņā: “Ja ne Pēteris Pirmais, mēs visi būtu zviedri.”

Par Staļina režīmu jau minēju. Nav aizmirsti arī visdažādu vosu un pelšu pāridarījumi latviešiem.

Bet arī mūs, naturalizētos, aizvainoja. Pusmiljonam cilvēku, kas piedzima šajā valstī, kuri ne pie kā nav vainīgi, vienā brīdī atņēma dzimteni – Latvija neatzina mūs par saviem bērniem. Naturalizācijas kārtā var iegūt tikai pilsonību, otra dzimtene ir kā otra nevainība. Nu un vai tad jādzīvo un jānomirst ar šo aizvainojumu? Varbūt esam norēķinājušies?

Par pāridarījumiem, ko kāds ir nodarījis pirms daudziem gadiem, mēs šodien izniekojam savu dzīvi. Mūsu dzīvi. Austrumu cilvēkiem aizvainojumu var aizstāt tikai ar atriebību. Bet mēs esam eiropieši, vēlēšanās atriebties nevienam nav, vai tad ne? Un kam tad atriebties, pēctečiem?

Ir skaists latīņu vārds Magnanimity. Magna latviski tulkojams kā cēls (dižens), anima – dvēsele. Cēlsirdība – tā ir prasme piedot (atlaist) savstarpējos aizvainojumus. Nevis aizmirst, bet piedot. Cēlajai nācijai jābūt cēlsirdīgai, Latvija var iemācīties būt cēla?

Filmā “Murkљķa diena” katras dienas sākums bija vienāds. Bet galvenais varonis šajā dienā katru reizi dzīvoja savādāk, tiklīdz sasniedza vakardienas kļūdu, mēģināja to izlabot. Tas ir tik vienkārši, tik vien jādara – katram ik dienu izskaust vienu naida izpausmi. Varbūt tad kaut kas mainīsies!

  Nedēļas nogalē atkal biju Valmierā krustmāmuļai uz bērēm un, protams, tad jau nākamajā dienā atkal vajadzēja ielīst Sedas purvā. Un, es jums teikšu, ja Vess Andersons jelkad gribētu taisīt kino par purvu, viņam vajadzētu braukt uz Sedu. Tik daudz motociklu Jawa un Iž vienuviet reti esmu sastapis, bet brangu pulku padomju mežcirtēju kostīmos tērptu jauniešu, kas ar viņiem braukā pa civilizācijas vārgi skartu purvu, vispār nekad. Turklāt no paša rīta viss bij tik daiļi apsarmojis, ka tik tiešām šķita: nez kāda iemesla pēc novembŗa pašā sākumā esi patrāpījies ziemas brīnumzemē.
   Tiesa, pa dienu palika siltāks, viss skaistums nokusa un palika dubļi. Sedas kūdras racēji bez mīlīgajiem šaursliežu vagoniņiem izmanto arī monstroza paskata traktorus. Ja vagoniņiem pietiek ar šauru uzbērumu, tad traktoriem vajag platu meža ceļu, kuŗu viņi, protams, pārmaļ vienos dubļos. Tāpat, ko liegties, kūdras racēji nav tie tīrīgākie ļaudis. Mežs jo bieži ir piemētāts ar tukšām plastmasas alus pudelēm, cigarešu paciņām un saulespuķu sēklu maisiņiem — turpat dzeŗ un turpat ķēzī, turpat ņem viens otru vēzī. Savukārt melnā plēve, ar kuŗu mēdz piesegt kūdras kalnus, vispār ir ļauna sērga. Jo bieži neaprakstāmi krāšņu ainavu iebojā melnās plēves gabali, kas izlien visnegaidītākajās vietās. Paturot to prātā, uz dabas takas izvietotās plāksnītes, kas aicina ceļiniekus nepiegānīt mežu, šķiet kā neizdevies joks. Bet, protams, tas, ka sedinieki ir cūkas, nenozīmē, ka mums tādiem vajadzētu būt. Uzskatīsim viņus par izsitumiem, kas uzrodas un arī pāriet paši no sevis. Ilgu laiku viņu tur nebija, tagad viņi kādus sešdesmit gadus ķirlā mūsu daiļo zemi, bet tas nekas, vēl pēc sešdesmit gadiem viņu tur vairs nebūs. Un viss jau arī nav saķērnāts, vairs neizmantotās vietas ir veiksmīgi atguvušās, kas vieš cerību.
   Tagad ar nepacietību gaidu to priecīgo dienu, kad piesals kārtīgāk un pa sasalušajiem dubļiem varēs iet, negrimstot viņos līdz zābaku šņorēm. Un, kamēr gaidu, apsveŗu iespēju beidzot aiziet ar kājām no Rīgas līdz Valmierai. Esmu ļoti iedvesmots: kā izrādās, mans vecvectēvs savulaik varonīgā kārtā ar kājām aizgājis no Rīgas līdz Valmierai, lai tikpat varonīgā kārtā izvairītos no aiziešanas sarkanajos strēlniekos. Jūs tikai nepadomājiet sliktu, viņš pēc tam kaŗoja brīvības cīņās, tātad viņš nebij nekāds zaķpastala, viņš tikai nīda komūnistus. We all can relate.